VĒSTURE

"Medicīnas tēvs" Hipokrāts (apmēram 460 - 375 p.m.ē.) padarīja efeju sevišķi populāru. Tomēr viņš nekā nezināja par tās dziednieciskajām sastāvdaļām. Hipokrāts uzskatīja, ka dievi un gari, kas dzīvo augos, piešķir tiem ārstnieciskas īpašības.

Dioskurīds (apmēram 40 - 90 p.m.ē.) - Nērona laika kara ārsts un Hildegards fon Bingens tūkstošiem gadu vēlāk (1098 - 1179) arī piešķīra lielu nozīmi efejas dziednieciskajam spēkam. Tomēr Hildegards to ieteica lietot tikai lokāli un tās dziednieciskās īpašības skaidroja atbilstoši sava laika uzskatiem, proti, ticot, ka slimība no pacienta pāriet augā.

Arī Leonardo da Vinči (1452 - 1519) zināja par efejas dziednieciskajām īpašībām: pēc da Vinči domām mežacūkas ārstējās ar efejas palīdzību.

16. gs aizvien vairāk uzmanības tika veltīts efejai kā līdzeklim pret elpošanas ceļu iekaisumiem. Tomēr tikai 19.gs efeja no vienkārša tautas dziedniecības līdzekļa kļuva par nopietnu pretklepus preparātu. Tas notika pavisam nejauši. Kāds ārsts ievēroja, ka noteiktā Dienvidfrancijas apgabalā bērni daudz retāk slimo ar klepu. Viņš atklāja, ka šie bērni dzer pienu no traukiem, kas darināti no efejas koka.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bezrecepšu medikaments. Zāļu nepamatota lietošana ir kaitīga veselībai. Uzmanīgi izlasiet lietošanas instrukciju. Konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu par zāļu lietošanu. Reklāmas devējs A/S Sirowa Rīga.